Esi sveicināta, mana labā, vecā skola!
Tev atkal šogad lielā jubileja. Kā jūties, vecenīt? Tev raksta Tava audzēkne no tiem saucamajiem kara laika bērniem. Mēs pirmo reizi satikāmies tajā tālajā 1950.gada 1.septembrī. Tev jau tad bija paliela gadu nasta pūrā, man tikai sākās pirmais skolas gads. Šajā vēstulē es Tev gribu atgādināt nelielas epizodes no savām skolas gaitām, kuras man visspilgtāk saglabājušās atmiņā. Vai Tu tās atceries?
Mūsu pirmā audzinātāja bija skolotāja Grundule. Ļoti stingra audzinātāja, bet arī mīļa un silta kā saulīte. Mūsu pirmais darbarīks bija zīmulis. Ar tā palīdzību tad nu lauzāmies rakstu pasaulē. Gāja jau visādi, bet tad jau vēl talkā nāca dzēšgumija, kas palīdzēja noslēpt neveiksmes. Audzinātāja mums nepārtraukti stāstīja par to balvu, ko iegūsim, ja būsim centīgi un ātrāk apgūsim rakstīšanas mākslu. Nu centāmies jau no visas sirds. Un tad pienāca diena, kad mums priekšā gulēja spalvaskāts ar jaunu spožu spalvu, bet burtnīcā uzradās dzēšlapa, bet uz skolas sola trauciņš ar zilu šķidrumu. Tā esot tinte! Tā esot tā aprakstītā balva. Mēs tagad rakstīsim ar spalvu un tinti, tāpat kā visi pieaugušie. Drosmīgi ķērāmies klāt, kas tur sevišķs, mēs taču protam jau rakstīt! Spalva tiek iemērkta tintē un tad ceļo atpakaļ uz burtnīcu. Tūlīt, tūlīt tā pieskārsies burtnīcas baltajai lapai, bet, ai, spalva uzmet uz baltās lapas milzīgu traipu. Ko nu? Grūdīs dzēšlapu virsū, kamēr audzinātāja nav pamanījusi. Dzēšgumija taču palīdzēja labot grēkus, gan jau dzēšlapa arī palīdzēs, bet kas tev to deva -traips palicis kur bijis.
Ar laiku jau iemācījāmies savaldīt arī šo rakstāmrīku. Domājām, nu jau visas mocības beigušās, bet kas tev deva. Kādu rītu skolotāja Grundule mums paziņo, ka stundu sarakstā nāk klāt jauna stunda - glītrakstīšana. Kā tad tā, vai mēs jau pietiekoši necenšamies glīti rakstīt?
Mums priekšā burtnīcas ar šķērslīnijām, un mēs ķeramies pie darba. Un, skolotājai skaitot pantiņu: „Uz augšu viegli kā putniņi lidojam, uz zemi smagi kā akmeņi krītam” mēs veidojam pirmos vārdus. Sākumā jau iet traki, bet pēc kāda laika pašiem prieks par glīto rakstu. Tā kā lasīt es biju iemācījusies pirms skolas, tad lasīšanas stundas man raizes nesagādāja, toties ļāva ieklausīties, kā skolotāja skandina tautas dziesmas.
Tāda nu ir viena epizode no manu skolas gaitu sākuma, kurā ar cieņu pieminu savu audzinātāju, skolotāju Grunduli.
Vēl kāds atmiņu uzplaiksnījums, kurā es gribu padalīties ar Tevi. Tas būs stāsts par bargiem laika apstākļiem, pēckara izdangātajiem ceļiem un par siltumu un mīļumu. Togad ziema sākās agri un bija barga ar salu, puteņiem un dziļu sniegu. Kaut arī man ceļš līdz skolai nebija tāls, tikai pāris kilometri, bet tādai mazai knīpai tas bija grūts un sarežģīts. Ceļš, ko lepni joprojām dēvēja par šoseju, bija ar tik dziļām grambām, ka es tajās pilnīgi pazudu. Tad nu biju priecīga, ka vecaistēvs, braucot ar zirdziņu meža izstrādes darbos, aizveda mani līdz skolai. Skolā tādējādi nokļuvu stipri vien agrāk pirms stundu sākuma, bet neba es viena tāda biju. Tādu bēdu brāļu bija paprāvs pulciņš. Tā nu sēdējām gaitenītī pie garderobes kā tādi nosaluši, izspūruši zvirbulēni. Un tad nāca viņa, skolas saimniecīte Benguzīte. Savāca mūs, ieveda pie sevis virtuvē un cienāja ar karstu tēju. Atradās arī pa maizes šķēlītei, ko piekost klāt, un vienam otram tās bija vienīgās brokastis. Vēl tagad atceros to mīļumu, kas staroja no saimniecītes. Skolā bija trīs apkopējas. Tu jau zini, ka tajā laikā Tevi apkurināja ar malku. Katrā klasē bija krāsns. Stundas sākās 9.00, un, ieejot klasē, tā mūs sagaidīja ar patīkamu siltumu. Tu mūs gaidīji, iedrošināji un arī mīļoji, vismaz man tā šķita. Kā gan šīs trīs apkopējas paspēja sanest malku, rīta agrumā izkurināt krāsnis, lai Tu mūs varētu sagaidīt ar siltumu un mīļumu?
Tagad mūsdienās daudz runā par cilvēktiesībām, par pārkāpumiem cilvēktiesību jomā utt. Un tad man prātā nāk mūsu starpbrīžu pastaigas zālē. Staigājām pa apli pa divi, pa trīs rokās sadevušies un klusi sarunādamies. Mūsu soļošanu pa apli modri uzraudzīja dežūrskolotājs. Pie mazākā pārkāpuma vainīgais tika nolikts stāvēt apļa vidū. Ja pārkāpums bija lielāks, tad vainīgais apļa vidū stāvēja vairākus starpbrīžus pēc kārtas.Un neviens neiebilda un nepretojās šādai rīcībai, jo to diktēja skolas iekšējās kārtības noteikumi. Par kādām cilvēktiesībām te varēja būt runa, bet vai tādēļ mēs neizaugām.
Kā vēja nestas pieneņpūkas aiztraucās mani pamatskolas gadi, aiznesot sev līdzi gan baltas, gan nebaltas dienas. Tu jau tajā laikā no pamatskolas biji kļuvusi par vidusskolu, bet es biju saņēmusi pamatskolas beigšanas apliecību.
Mūsu ceļi kopā vēl ritēja visus vidusskolas gadus. 1.septembris 8.klasē atnāca ar jauniem klasesbiedriem un ar jaunu audzinātāju. Tā bija skolotāja Melānija Vītoliņa, mūsu mīļā, labā „cāļu māte”, kura mūs visus vidusskolas gadus gādīgi glabāja zem saviem spārniem. Mums viņa pasniedza ne tikai angļu valodu, bet arī gudri, caur savu dzīves pieredzi, bez kliegšanas un nosodījuma, gatavoja mūs tai sauktajai „lielajai dzīvei.” Un tie, kas gribēja un prata viņā ieklausīties, daudz arī guva. Viņa priecājās par katru mūsu panākumu, un katra mūsu neveiksme viņai sāpēja, it kā tā būtu viņas. Viņa saskatīja katra sava audzēkņa perspektīvu nākotnē un virzīja mūs uz nosprausto mērķi. Arī es varu viņai pateikties, par to neatlaidīgo pārliecības nostiprināšanu manī, virzoties uz iecerēto mērķi. Brīnišķīga, dzīves pieredzes gudra un sirds siltuma apņemta audzinātāja - par tādu sapņo katrs skolnieks. Mums tāda bija - mūsu audzinātāja Melānija Vītoliņa.
Līdz ar maijpuķīšu smaržu, izskanēja pēdējais zvans mums, septītajam vidusskolas izlaidumam. Vēl tikai eksāmeni, tad izlaidums, un tad jau arī mēs aizvērām aiz sevis tavas durvis – mana labā, mīļā skola. Paldies par auklējumu!
Paies daži gadu desmiti, un es atgriezīšos pie Tevis. Vadīšu skolas drāmas kolektīvu un lepošos ar saviem audzēkņiem. Pieminēšu tikai nedaudzus, lai piedod tie, kurus nepieminēšu personīgi. Jūsu bija daudz, un jūs visi bijāt lieli malači. Es jūs visus mīlēju. Un tomēr dažus nosaukšu: Lienīte Vītiņa-Zustrupa, Kristīne Virsnīte (Pekule), Gunārs Stepiņš, Elīna Egle, Rolands Melderis, Liāna Liepiņa, Kristiāns Valentinovičs, Artūrs Skuja. Paldies jums, mani mīļie! Jūsu sirsniņas man izdevās atslēgt visvairāk! Jūs plūcāt laurus ne tikai novadā, bet arī reģionā un pat valsts mērogā. Un visus savus plūktos laurus veltījāt savai skolai. Arī Tu vari būt lepna par viņiem.
Un vēl es gribu pateikt siltu, sirsnīgu paldies skolotājām, kuras es uzskatu par saviem domu biedriem. Paldies skolotājai Ernai Liepiņai, skolotājai Signei Melderei un Ārijai Lācei. Jūs bijāt ar mani un atbalstījāt manas trakās idejas, un, pats galvenais, dāvājāt savu ticību to realizēšanai. Paldies! Lai Jums izturība un spēks, verot vaļā tās sirsniņas, kuras izslāpušas pēc brīnuma, pēc tā brīnuma, ko var saskatīt katrs - pēc cilvēcības. Pēc cilvēcības, ne mākslīgā intelekta.
Un tagad arī man laiks atvadīties. Paliec sveika, mana vecenīt. Lai Tev daudz gaišu gadu, lai bērnu smiekli vienmēr skan Tavās sienās!
Patiesā cieņā Sarmīte Sustrupe (dzim. Meldra)
Vircavā,
2021.gada novembrī